Šķidro kristālu displejs (LCD) ir displeja ierīce, kas izmanto šķidro kristālu vadības caurlaidības tehnoloģiju, lai panāktu krāsu displeju. Tam ir maza izmēra, viegla svara, enerģijas taupīšanas, zema starojuma un ērtas pārnesamības priekšrocības, un to plaši izmanto televizoros, monitoros, klēpjdatoros, planšetdatoros, viedtālruņos un citās jomās.Tagad daudziuzņēmumi izcili TV jomā.
LCD ekrāni radās 20. gs. sešdesmitajos gados. 1972. gadā Japānā S. Kobajaši pirmo reizi radīja defektu nesaturošuLCD ekrāns, un pēc tam Sharp un Epson Japānā to industrializēja. Astoņdesmito gadu beigās Japāna apguva STN – LCD un TFT – LCD ražošanas tehnoloģijas, un šķidro kristālu televizori sāka strauji attīstīties. Vēlāk šajā nozarē iesaistījās arī Dienvidkoreja, Taivāna un Ķīna. Ap 2005. gadu sekoja Ķīnas kontinentālā daļa. 2021. gadā Ķīnas LCD ekrānu ražošanas apjoms pārsniedza 60% no pasaules piegāžu apjoma, padarot Ķīnu par pirmo pasaulē.
LCD attēlo attēlus, izmantojot šķidro kristālu īpašības. Tajos tiek izmantots šķidro kristālu šķīdums starp diviem polarizējošiem materiāliem. Kad caur šķidrumu plūst elektriskā strāva, kristāli tiek pārkārtoti, lai iegūtu attēlu. Atkarībā no lietojuma un displeja satura LCD var iedalīt segmentu tipa, punktu matricu rakstzīmju tipa un punktu matricu grafikas tipa displejos. Pēc fiziskās struktūras tie tiek iedalīti TN, STN, DSTN un TFT. Starp tiem TFT-LCD ir galvenā displeja ierīce.
Publicēšanas laiks: 2025. gada 22. septembris
